Zilo lakatu ir nomainījusi siltāka un biezāka šalle. Tagad es pārvietojos mazliet amizanti - sarkanrūtotā mētelī,
rokas kabatās, pleci uzrauti, aptinusies ar šalli līdz pat pussejai. Ansambli papildina neiztrūkstoši vadiņi no mēteļa kabatām uz ausīm ar dienišķo must-have mūzikas devu.
Jā, mūzika padara visu interesantāku. Attālumus man tagad grūti izmērīt minūtēs, kur nu vēl garuma mērvienībās. Pajautājiet, cik tālu ir no mājām līdz skolai, un es atbildēšu, ka vidēji 5-6 dziesmas. Līdz darbam (ar noteikumu, ka nav mūžību jāgaida pieturā trolejbuss) ir apmēram 5 dziesmas. Mūzika piešķir visam pavisam citu nozīmi un skatu, kā arī rada galvā pavisam citas domas. Piemēram, kad es rīt ap pusčetriem beidzot tikšu ārā no lekcijas, kuras pasniedzējs mūs visus apmāca elementārās pamata datorprasmēs it kā mēs būtu pilnīgi zābaki un pie ne pārāk vesela saprāta, es būšu absolūti pārskaitusies, izbesījusies, satrakojusies un vēlēšos kādam iegāzt pa seju. Bet tad ieslēgsies mūzika un drīz manas domas pievērsīsies nākamajām dienām, atmiņām vai cilvēkiem, kas saistās ar konkrēto dziesmu, un drīz vien jau būšu atkal mierīga un spēšu parunāt ar kādu, nesākot ārdīties.
Un mamma teica, ka vajadzētu vilkt biezo jaku. Man ir tikai viena biezāka jaka. Tagad ir oktobris. Ko es darīšu janvārī, kad (gan jau) iestāsies ikgadējais leduslaikmets?
Vispār. Šoruden esmu skrienoša, haosā, neziņā, nogurusi, apjukusi un kopumā nekāda. Jep, dzīve ir skaista. Un tas nav sarkasms. ;)
* Robbie Williams - Different & Eternity
Šodien, tieši gadu vēlāk tajā pašā dienā, kad iesēdos lidmašīnā uz UK, esmu beidzot pabeigusi savus parādus un nu ir pavisam viss. Pēdējie apmēram divi mēneši pavadīti nepārtrauktā fiziskā, psiholoģiskā un emocionālā pārslodzē, bet nu tas viss (vai vismaz tā murgainākā daļa ir aiz muguras).
